Jautājumi

Cilvēka ķermenī 70% ir ūdens. Mūsu organismā ir 40-45 litri šķidrumu: 4-5 l asinis, 28 l šūnu un ārpusšūnu šķidrums u.c. Dzīvība ir šo šķidrumu kustība šūnās un ārpus tām. Ja tā palēlinās, cilvēks saslimst. Mēs pat nenojaušam, ka daudzas slimības rodas no ūdens trūkuma organismā un tā sliktās kvalitātes dēļ. Pats organisms no taukiem un ogļhidrātiem var iegūt tikai 300 g ūdens. Tāpēc tiek ieteikts katru dienu izdzert 2-2,5 litrus šķidruma.

Jonizētu (aktivizētu) ūdeni izgudroja Taškentas dabas gāzes ZPI zinātnieku kolektīvs, ko vadīja profesors S. Aļohins. Zinātnieki meklēja jaunu sastāvu emulsijai, kas bija nepieciešama urbšanas darbu veikšanai. Pētniecības procesā tika nolemts izmantot ūdens elektrolīzes metodi traukā, kas sadalīts divās daļās ar membrānu no tāda materiāla, kas laistu cauri jonus, bet neļautu sajaukties ūdenim.  Drīz zinātnieki ievēroja, ka ūdens pie pozitīvā elektroda (anoda) kļūst skābs un uzlādējas ar pozitīvu lādiņu, bet blakus negatīvajam elektrodam (katodam) kļūst sārmains un uzlādējas ar negatīvu lādiņu. Kad šo ūdeni izlēja dažādos traukos, ievēroja, ka savas jaunās īpašības tas saglabā diezgan ilgu laiku. Drīz tika ievērots, ka, mazgājoties šai ūdenī, ātrāk sadzīst griezumi, skrāpējumi, sasitumi, saules apdegumi, bet dažiem pazuda pat vecas ekzēmas. Vēlāk ar aktivizēto ūdeni institūta zinātnieki laistīja kokvilnu un ievēroja, ka sārmains ūdens stimulē tās augšanu, bet skābais ūdens dezinficē augsni. Ātra brūču sadzīšana, medicīnisko instrumentu sterilizācija, pēcoperāciju un citu brūču ārstēšana, eksperiments ar kokvilnu atgādināja tautas pasaku motīvus par „dzīvo” un „mirušo” ūdeni, un šie nosaukumi pamatīgi nostiprinājās sadzīvē kā aktivizēta ūdens nosaukumi. Sārmains ūdens ieguva „dzīvā” ūdens nosaukumu, bet skābais – „mirušā”. Jaunās ūdens īpašības bija tik negaidītas un vilinošas, ka pētījumi turpinājās. Zinātnieki veica vairākus simtus atklājumu, ieguva daudz patentu. Drīz vien Japānā ļoti ātri tika veikti nepieciešamie pētījumi un sākta sadzīves ūdens aktivizatoru sērijveida ražošana.

Jonizēts ūdens pēc savas struktūras un īpašībām ir daudz tuvāks mūsu organisma šķidrumiem nekā parasts dzeramais ūdens. Tāpēc tas uzreiz „pieslēdzas” dzīvības procesiem un vispusīgi iespaido veselības stāvokli.

Jonizēts vai, kā to bieži sauc,” dzīvais” vai „mirušais” ūdens tiek iegūts no parasta ūdens. Elektrolīzes procesā ūdens sadalās divās daļās, kuras tiek iegūtas vienlaicīgi divos dažādos jonizatora traukos. Viena daļa tiek uzlādēta ar vāju pozitīvu elektrisko lādiņu un kļūst skāba (pH=2-4). Tāds ūdens tiek saukts par skābo ūdeni („mirušais” ūdens jeb anolīts). Otra daļa iegūst vāju negatīvo lādiņu un kļūst sārmaina (pH=10-12). Tāds ūdens tiek saukts par sārmaino ūdeni („dzīvais ūdens” jeb katolīts).

Ūdenim aktivitāti piešķir elektrolīzes procesā iegūtie pozitīvie un negatīvie elektriskie lādiņi, ko sauc par oksidācijas-reducēšanās potenciālu (ORP). Bez tam ūdens iegūst sārmu un skābju īpašības, ko izsaka ar rādītāju pH.

Aktivizēts ūdens tāpat kā citi mūsu organisma šķidrumi pēc būtības ir vāji elektrolīti. Bez tam aktivizēta ūdens šūnām ir cita struktūra, tās kļūst līdzīgas organisma šķidrumu šūnām. Tāpēc organisms šo ūdeni uztver kā „savu” šķidrumu un tas uzreiz iekļaujas organisma procesos. Medicīna nosaka slimību kā šūnu enerģētiskās sistēmas traucējumu. Aktivizēts ūdens efektīvi novērš šos traucējumu, tātad, arī slimību cēloņus. Bez tam ūdens sastāvdaļu dažādie pH radītāji palīdz regulēt organisma skābju-sārmu līdzsvaru.

Sārmains ūdens („dzīvais”) iegūst vāju negatīvo lādiņu un sārmainu vidi. Pateicoties šīm īpašībām, tas pamodina organismu, dod tam enerģiju un mundrumu, stimulē šūnu atjaunošanos, pakāpeniski paaugstina asinsspiedienu, efektīvi ārstē dažādas brūces, sākot no parasta ādas iekaisuma un beidzot ar kuņģa un divpadsmit pirkstu zarnas čūlu, izgulējumiem un trofiskām čūlām. Tāpēc ir iegājies šis ūdens nosaukums. Pēc kāda laika pēc tā pagatavošanas tajā esošie piemaisījumi nogulsnējas. To daudzums norāda uz dzeramā ūdens piesārņotības pakāpi. Tie ir smago metālu nogulsnes, radionukleīdi. Sārmains ūdens regulē kalcija daudzumu asinīs, kura pārpalikums ir priekšnosacījums tādām slimībām kā osteohondroze, ateroskleroze un poliartrīts. Bez tam, šis ūdens ir dabīgs antioksidants.

Skābais ūdens arī ir lielisks organisma palīgs. Tam ir krasi izteiktas baktericīdas īpašības, kuras tam nodrošina pozitīvs elektriskais lādiņš, skābā vide (H+) un neliels hlora daudzums, kas izdalās no ūdenī izšķīdušajiem sāļiem. Tāpēc „mirušais” ūdens iznīcina bakterijas, sīkus parazītus un tiek izmantots kā dezinficējošs līdzeklis. Tāpēc arī nosaukums „mirušais” ūdens. Tas labi dezinficē mutes dobumu, to skalojot, mazina smaganu asiņošanu, pakāpeniski šķīdina zobakmeni, ātri ārstē iesnas, caureju, veiksmīgi cīnās ar sēnīšu slimībām. Tas ir diezgan noderīgs, kad sāp kakls, kad sākas gripas epidēmija. Ar mirušo ūdeni nepieciešams skalot muti un degunu pirms miega, t.i., dezinficēt tos, neļaujot nostiprināties slimību ierosinātājiem.

Diez vai jebkad parādīsies tādas zāles pret visām slimībām… Tomēr, ja cilvēks sevi mīl (ar to saprotot māku izvairīties no slimībām un spēju priecāties par dzīvi), ievēro veselīga dzīvesveida ieteikumus, tad viņš vienmēr spēs novērtēt jonizēta ūdens nozīmi, un tas ieņems svarīgu vietu viņa dzīvē. Jo tas nav mākslīgs ķīmisks preparāts, bet īsta dabas dāvana, kas palīdz atdzīvināt mūsu dzīvības spēkus, ārstē daudzas slimības. Jonizēts ūdens ir īpaši svarīgs kā profilaktisks līdzeklis. Svarīgāk ir nevis ārstēt slimību, bet gan nesaslimt.

Vispirms vajag pamēģināt: var būt, ka jonizēts ūdens var aizvietot zāles. Bet ja nepieciešamas zāles, vispirms vajag iedzert ūdeni un pēc 1-2 stundām dzert zāles. Pa šo laiku aktivizētais ūdens jau būs veicis savu uzdevumu un netraucēs zāļu iedarbību. Vispār secinājums ir viens: vai nu jonizēts ūdens, vai ķīmiskas zāles.

Tādu ūdeni novērtē dārzkopji, puķkopji, fermeri. Sārmains ūdens stimulē sēklu dīgšanu un to turpmāku augšanu, palielina ražu. Dzirdinot dzīvnieku mazuļus (teļus, sivēnus, cāļus, zosulēnus u.c.), tie mazāk slimo, mazāk krīt, palielinās ikdienas svara pieaugums. Augļus un dārzeņus, kas apstrādāti, piemēram, apsmidzinot tos ar mirušo ūdeni, var ilgāk uzglabāt. Bitenieki gatavo sīrupu bitēm, izmantojot dzīvo ūdeni, bet stropus dezinficē ar mirušo ūdeni utt. Jonizētu ūdeni izmanto arī vieglajā rūpniecībā, celtniecībā.